logo
logo
Mūs atbalsta:


Par klubu

Kaitīgie padomi

Neskaitāmas reizes dažādu pasākumu laikā, interneta diskusijās vai vienkārši nepiespiestās sarunās tiek runāts par to, ka vinča – bīstama lieta un neievērojot virkni vienkāršu, bet nepieciešamu drošības noteikumu, jūs riskējat, ne tikai ar sava auto veselumu, bet arī ar paša veselību. Visi piekrītoši māj ar galvu – un burtiski uzreiz ķer pie nostieptas troses. Tāpēc, es tagad nestāstīšu kādā veidā izvairīties no dažādiem bojājumiem, bet aprakstīšu dažus drošus veidus kā sabojāt savu auto un iegūt savainojumus pašam.

Sākumā parunāsim par vinčas uzstādīšanu – ja pret šo pasākumu izturas ar izdomu un degsmi, tad vēlāk nevajadzēs pielikt daudz pūļu sameklēt un galvenais, atrast piedzīvojumus. Panākuma ķīla – tas ir vinčas stiprinājums. Ja vinča tiek montēta uz bufera, tad to pieskrūvēt vajag maksimāli droši, lai pēc tam (kad vinču atraus kopā ar buferi) viņi lidotu kā viens vesels. Kā jūs pareizi sapratāt, bufera savienojuma vietu ar rāmi pastiprināt nevajag un pārvilkt arī ne. Ja vinča tiek stiprināta pie rāmja, tad stiprinājuma plauktu jātaisa no metāla, ne biezāku par 2mm, ja nevarat atrast neko plānāku par 6mm, tad tādu plauktu „jāpieķer” ar punktu metināmo ne vairāk kā divās vietās.

Tagad par vinčas pieslēgšanu. Vadus vēlams novilkt tā, lai tie berzētos gar dzinēja siksnām. Pie akumulatora tie jāpievieno pievijot, to visu notinot ar izolācijas lenti – vadiem sakarstot, tas dos iespēju baudīt ne ar ko nesalīdzināmu smaržu. Un, protams, nevajag aizmirst par akumulatoru. Tagad, kad jums ir elektriskā vinča, 55Ah noteikti nepietiks, tāpēc apsoliet sev iegādāties atbilstošu, tikai ar solījuma pildīšanu nevajag steigties, jo tādejādi, jūs liegsiet sev iespēju, līdz viduklim ūdenī kūņoties ap noslāpušu auto ar nosēdinātu akumulatoru.

Darboties labāk divatā

Lūk, viens no veidiem kā ieriebt savai veselībai. Nepieciešams džips* ar uzstādītu elektrisko vinču un kurls vai dumjš palīgs. Ideāli, ja palīgs atbilst abām īpašībām un ir vēl iedzēris. Tātad, ķeramies pie troses, vēlams ar abām rokām, iespējami tuvu troses vadīklai (rullīšu vadveltnis vai „lūpas”) buferī, un ieslēdzam vinču uz satīšanu. Kad cimdus sāk uztīt uz vinčas veltņa, var sākt bļaut ko līdzīgu „E-u-u! Stop! Netini!”. Sevišķu jēgu šī frāze iegūs, ja vadības pults ir paša rokās. Un beidzot pienāk ilgi gaidītais brīdis, kad vinča sāk uztīt roku. Ja pirksti tikai krakšķ, tad kaut kas nav izdarīts kā vajag, jo tiem vajadzētu tikt norautiem. Galu galā, ja troses satīšanu veic divatā, tā jau ir puse no uzvaras, un ja vēl tas, kurš spaida pults pogas, paralēli sarunājas ar pienākušajiem citu ekipāžu locekļiem vai pašapmierināti urķē degunu, vai kasa kasāmo, tad ātri gaistošā iespēja tikt sakropļotam kļūst par prognozējamu nākotni. Un, lai šī prognozējamā nākotne kļūtu par realitāti, atliek vien uzkāpt uz troses cilpām, lai nostiepjoties trosei, kāja tiktu stingri sapīta un monotoni vilkta bufera spraugas virzienā, kurā trose pazudīs pilnībā, vismaz salaužot kāju.

Vēl viena teicama tēma. Āķējot trosi pie koka, jau sākotnēji izvēlamies ieplēstu mizas aizsargstropi, vai troses sakabināšanai ar mizas aizsargstropi izmantojam karabīni no suņa pavadas. Pēc tam nostājamies blakus vinčai un sākam uztīt trosi. Ja jūs visu būsiet izdarījuši pareizi, tad izdzirdēsiet ne ar ko nesalīdzināmu šņācienu, ko rada lielā ātrumā gaisu šķeļošs metāls, to jūs dzirdēsiet mirkli pirms jūs uz pusēm pārcirtīs nedaudz lēnāk par skaņas ātrumu lidojošā trose.

Ja jūs esat plānojis iegūt tikai lūzumu, pilnīgi pietiekami būs iebāzt roku starp buferi un pie tā piestiprināto trosi un sākt tās uztīšanu.

Ja jums tomēr piemīt visai izsmalcināta tieksme pašsakropļoties un mīliet fiziskus izmēģinājumus, tad speciāli jums piedāvāju visai netriviālu veidu kā to izdarīt. Piemēram, lai vienu labi „nosēdinātu” džipu ar vinču palīdzību mēģinātu izvilkt divi citi, būtu vēlams abu trošu āķus aizāķēt aiz nosēdinātā džipa bufera vienas puses velkamās „auss”, ideālā variantā, tam vajadzētu būt ražotāja darinājumam, kurš turas pie auto konstrukcijas ar vienas izļurkātas skrūves palīdzību. Pēc tam var nostāties pa vidu trošu izveidotajam trijstūrim un gaidīt augstāk aprakstīto skaņu, ko rada gaisu šķeļoša trose.

Kā sabojāt auto

Vinču var arī izmantot, lai sabojātu auto. Lūk, piemēram, viens labs veids. „Nosēdinām” auto dziļās risēs. Vinčošanai izvēlamies koku, kas atrodas sānis no jūsu braucamā. Sēžamies pie stūres, ieslēdzam vinču uztīšanas režīmā un piepalīdzot stūres pastiprinātājam, maksimāli piespiežam riteņus pie rises malām. Svarīgi: riteņi jāsāk griezt pēc to piespiešanas malām, ja pagriezīsiet riteņus ātrāk, auto vienkārši izbrauks no risēm. Bet ja ievērosiet vajadzīgo secību, iespējams, jūs ne tikai „nobortēsiet” riteņus, bet pat salieksiet stūres stieņus. Pie viena, piemītot neparastai veiksmei, var noraut stūres mehānisma reduktoru no rāmja.

Vistaisnākais ceļš sadalīt savu džipu sastāvdaļās – pēc iespējas retāk ielūkoties zem iestrēgušā auto un nejaukt sev galvu ar dažādiem jautājumiem, piemēram: „Kāpēc mans megadžips tik pēkšņi apstājās un negrib braukt tālāk?”. Ja nu tomēr pievērsīsiet šim jautājumam pārāk daudz uzmanības un izlemsiet palūkoties zem sava auto, tad ātri vien atklāsiet, ka no dubļiem pacēlies baļķēns, kas iesprūdis starp tiltu un virsbūvi. Atklājot šo amizanto, bezceļam raksturīgo skatu, protams, ka jūs izvilksiet baļķēnu un turpināsiet ceļu, bet tāda rīcība jūs stipri attālinās no nospraustā mērķa, t.i. sadalīt džipu sastāvdaļās un sastāvdaļu fragmentos. Tāpēc, ja auto noraustās un riteņiem „spolējot” atduras kā pret sienu (starp citu, ilgāk „paspolēt” šādā situācijā – būtu pat vēlams), netērējam velti laiku auto apakšas izpētei, bet skrieniet pie koka un stiprinām pie viņa vinčas trosi. Ja baļķēns zem auto ir pietiekama resnuma, tad vinča tā vienkārši ar viņu galā netiks, viņa sāks slikti smakot, tad kūpēt un ja mēs gribam aprobežoties tikai ar nosvilinātu vinčas motoriņu, tad pietiek paturēt nospiestu uztīšanas pogu vēl kādas pāris minūtes. Bet ja gribam darboties pa īstam, nekavējoties jāpārtrauc vinčoties un jālaiž trose caur trīsi (bloku), kurš divas reizes samazinot pieliekamo spēku, par tik pat reizēm palielinās vinčas un jūsu summāro dulluma pakāpi. Ar bloka palīdzību vinča atkal atgūs spēju vilkt auto uz priekšu. No sākuma auto kustēsies lēnām, ar grūtībām, bet pakāpeniski trūkstot tilta stiprinājumiem pie rāmja, auto sāks virzīties arvien ātrāk un ļoti drīz tiks izvilkts gandrīz viss. Jums tikai nāksies atgriezties vinčošanās sākumpunktā un mēģināt izkasīt tiltu no dubļiem.

Daži noderīgi padomi

Ne tikai ar vinču var lauzt džipu, bet ar džipu ir iespējams bojāt vinču. Minu vienu drošu piemēru: mēģinot izvilkt citu „nosēdinātu” auto, izmantojiet vinčas trosi kā raujamo trosi. Piemēram, kāds iestidzis. Kamēr jūs atradīsiet bagāžniekā trosi, to paņemsiet un pievienosiet to paies laiks, kā arī slinkums niekoties. Daudz vienkāršāk un ātrāk iztīt vinčas trosi un, bēdu nezinot, raustīt kolēģi. Tiesa, šāds vinčas sadalīšanas veids ir visai nogurdinošs – lai iznīcinātu vinčas reduktoru jārausta būs diezgan ilgi.

Un vēl: nekad neizmantojiet aizsargcimdus. Sevišķi svarīgi šo nosacījumu ievērot darbojoties ar metāla trosi. Tikai iedomājieties kādus plaukstu kropļošanas iespēju plašumus atklāj „dzelzs striķa” plīsušo šķiedru aprūsējušie adatu simti. Trosi uztinot nav vērts pārtvert rokas – garlaicīgi, daudz jautrāk to slidināt plaukstās.

Šim priekšmetam („dzelzs striķim”) ir vēl viens vērā ņemams pielietojums. Auto karājoties maksimāli nostieptā vinčas trosē, kad trose dēļ pārslodzes viegli san un fonā ir skaidri dzirdami plīstošo šķiedru tikšķi, jāpieiet pie troses, jāizvēlas posms, kurā visvairāk plīsušo dzīslu un ar roku spēji jāpieķeras trosei. Ja paveiksies, tad trose ar paukšķi, kā plīstot pārgatavam ķirbim, uzsāks ceļu pie, savus pēdējos mirkļus eksistējošajiem, priekšējiem lukturiem, pa ceļam salaužot jums roku.

Kā arī nav vajadzības sekot līdzi kā trose tinas uz vinčas veltņa, vienkārši ticiet, ka viss būs kārtībā. Pēc neilga laika jūs izdzirdēsiet klaudzošu skaņu, ar kuras palīdzību vinča jums paziņos, ka trose ir izspiedusi savienojošos stieņus un izārdījusi vienu no korpusiem, sevišķas veiksmes gadījumā – abus korpusus – gan vinčas motoriņa, gan vinčas reduktora.

Īsi sakot, izmantojot vinču, nevajag sevi apgrūtināt ar domāšanu, vienkārša iemesla dēļ, jo pārdomātāks bezceļa pasākums, jo mazāk viņā piedzīvojumu. Kāpēc vienkārši vizināties pa bezceļu, ja var līdz spēka izsīkumam, ar salauztu džipu, cīnīties par izdzīvošanu? Pēc visa pārvarēšanas, atgriežoties mājās diennakti vēlāk kā plānots, iegriežoties traumpunktā un autoservisā, ērtāk iekārtojoties pie televizora un atverot pudelīti pretsāpju līdzekļa, jūs spēsiet izjust, cik jauki ir piedzīvojumi un cīņa ar grūtībām, kad tās jau ir aiz muguras.

Teksts: Леня Немодный

Attēli: Катя Чудновская

Avots: Офф-роуд Драйв, № 2 2010. gada februāris.

Mājas lapa: www.off-road-drive.ru

Tulkoja: Yeti

                                                                                                                           

*Šeit un turpmākā tekstā tā tiek saukts jebkurš raksta tematikai atbilstošs 4x4 transporta līdzeklis.

Raksta tulkojuma publicēšanas atļauja saņemta no to autortiesību turētājiem. Raksta tulkojums nav paredzēts izmantošanai komerciālos nolūkos.

Tulkojuma  latviešu valodā autortiesības pieder internetvietnes forumā Jeep Club Latvia reģistrētai fiziskai personai ar segvārdu Yeti . Es, Yeti, atļauju izmantot tulkojumu nekomerciāliem nolūkiem un pārpublicēt, bet pieprasu katrā pārpublicēšanas gadījumā kā avotu norādīt Jeep Club Latvia mājas lapu www.jeepclub.lv un rakstā norādītos autorus un resursus.